Pink train

On July 13th, I'll be jumping out of a plane with a parachute. By doing so, I want to prove that fear can be overcome if you are not alone in this world and you can always find support between people! We have a wonderful opportunity to communicate with people from all over the world, and sometimes we need to talk and share with our positive emotions to encourage others to face their fears …

I've wanted to do a parachute jump for at least 20 years, but it never seemed to be the right time. I raised my kids first, then was busy at work and maybe just didn’t have the motivation. Then I left Latvia and in England I began studying social care for children and adults. After 7 years of study I have gained experience in various medical institutions and positions.

But today, I’m fully ready to do a parachute jump. Why?

I've had a number of health problems over the past 10 years. I've had a hip replacement and four years ago, at the age of 49, I learned that I had thyroid lymph node cancer, I was in a state of constant panic and my life seemed to be coming to an end …

Doctors carried out urgent surgery and thank God, life will go on if you are diagnosed in time - you can fix it! Today, three and a half years after the operation, I can say I have fully recovered. Words can't describe what I have gone through over these years to find peace in myself and also to come to terms with what I see every day in a hospital with very sick patients. My mother also had serious cancer-related surgery last year and I know a lot of people who are fighting this “silent killer.” But, in the UK, for people who are diagnosed with cancer, any drug prescribed by a doctor is free. In Latvia, however, even when paying social security and taxes, cancer patients receive almost nothing.

Last year I thought again about the parachute jump and came to the conclusion that I could not only fulfil my dream, but help someone else at the same time. When I finally decided to take this on, I started the preparation process. There is a weight limit for jumping with a parachute, but I had a very long way to go. So, at the beginning of March, under the leadership of my personal trainer, I began daily training and dieting to lose my excess weight.

When I think of my parachute jump, I catch my breath and shivers run down my spine, resembling the fears of my recent cancer. I am lucky to have had very strong support from my children, my partner and friends. And I would like to pass this substantial support further: not only by sharing my experience, but also by raising money for the Pink Train Foundation, which is a breast cancer charity in Latvia. Why I have I chosen this charity? Because the founder of the organisation is Zinta Uskalis, and I know this wonderful family. One of the brothers, Eriks, dances with us in our Leeds-based folk dance group “Kamolins” and her sister, Livija, is also a former dancer with the group.

As I do my parachute jump, I will be thinking of many women, both those I know personally and those I have not yet met, but who are as frightened as I have ever been … I know the importance of the ability to inspire the best in the fight against cancer and fear. I want these women to know that we are with them in our thoughts!

13. jūlijā es lēkšu ar izpletni. Ar šo lēcienu gribu pierādīt, ka bailes ir pārvaramas, ja šajā pasaulē neesi viens un vari vienmēr rast atbalstu starp cilvēkiem! Mums ir brīnišķīga iespēja komunicēt ar cilvēkiem no visas pasaules, un reizēm vajag tikai parunāties, sniegt pozitīvas emocijas, lai kāds saņemtu spēku cīnīties…

Esmu vēlējusies lēkt ar izpletni jau sen, vismaz pirms kādiem 20 gadiem. Vispirms audzināju bērnus, tad aizņemtība darbā; iespējams, nebija tik lielas motivācijas. Aizbraucot no Latvijas, sākās citas rūpes. Anglijā sāku studēt bērnu un pieaugušo sociālo aprūpi, un pēc 7 gadu studijām esmu praktizējusi pieredzi dažādās medicīnas iestādēs un amatos.

Un nu lēcienam ar izpletni esmu nobriedusi pilnībā. Kāpēc?

Pēdējo 10 gadu laikā esmu piedzīvojusi vairākas veselības problēmas. Man ir nomainīta gūža. Pirms četriem gadiem, 49 gadu vecumā, uzzināju, ka man ir vairogdziedzera limfmezglu vēzis, Ļoti sabijos, man iestājas panika, sajūta bija briesmīga, šķita, ka mana dzīve iet uz beigām… Ārsti man veica steidzamu operāciju. Dzīve, paldies Dievam, turpinās! Ja laicīgi vairogdziedzera limfmezglos atrod “rāpuli”, to var novērst! Šodien, kad pagājuši trīs ar pusi gadu pēc operācijas, varu teikt, ka esmu atžirgusi. Vārdiem nevaru aprakstīt, ko pa šiem gadiem tik neesmu meklējusi, lai sevī rastu mieru un arī sadzīvotu ar to, ko ik dienas redzu, strādājot slimnīcā ar smagiem pacientiem Arī mana mammīte pagājušajā gadā izgāja cauri smagai operācijai, saistītai ar vēzi. Zinu daudzus cilvēkus sev apkārt, kuri cīnās ar šo “kluso slepkavu”. Piemēram: Lielbritānijā cilvēkiem, kuriem ir diagnoze vēzis, jebkuras zāles, ko izrakstījis ārsts, ir par brīvu. Savukārt Latvijā, maksājot nodokļus, vēža pacienti nesaņem gandrīz neko.

Pagājušajā gadā atkal aizdomājos par lēcienu ar izpletni un nonācu pie secinājuma, ka ar to varu ne tikai piepildīt savu sapni, bet arī kādam palīdzēt. Kad pieņēmu šo izaicinājumu – simtprocentīgi izlēmu par lidojumu – uzsāku sagatavošanās procesu Lai lēktu ar izpletni, ir svara kategorija, bet man līdz tai bija ļoti tālu. Marta sākumā personīgā trenera vadībā uzsāku ik dienas treniņus un diētu, lai nomestu lieko svaru.

Kad domāju par savu lēcienu, elpa aizraujas un šermuļi pārskrien par ķermeni, kas atgādina nesen vēža dēļ piedzīvotās bailes. Esmu laimīga, ka man bijis ļoti spēcīgs atbalsts no maniem bērniem un dzīvesbiedra, kā arī draugiem. Un es šo būtisko atbalstu vēlos sniegt tālāk – ne tikai labprāt daloties ar savu pieredzi, kam tā svarīga, bet arī aicinot ziedot labdarības organizācijai «Rozā vilciens», kas palīdz nodrošināt mūsdienīgu atbalstu sievietēm Latvijā ar krūts vēža diagnozi. Kāpēc tieši «Rozā vilciens»? Jo organizācijas dibinātāja ir Zinta Uskalis, un es zinu šo brīnišķīgo ģimeni. Viens no brāļiem, Ēriks, dejo ar mums tautu deju kolektīvā «Kamoliņš», dejoja arī māsa Līvija.

Lecot ar izpletni, es būšu domās ar daudzām sievietēm – gan tām, kuras pazīstu personīgi, gan tām, kuras vēl neesmu iepazinusi, bet kurām tikpat ļoti, cik man kādreiz, ir bail… Es zinu, cik liela nozīme cīņā ar vēzi un bailēm ir apkārtējo cilvēku spējai iedvesmot uz labāko. Es gribu, lai šīs sievietes zina, ka domās mēs esam kopā ar viņām!